Vortāla darbība pārtraukta uz nenoteiktu laiku. Jaunas preses relīzes publicētas netiks.

Bankas, kredīti un līzings

Plāns ir, glābiņa – nav

Publicēts 2009-08-20 15:42:53

Samazināt palielināt tekstu

19.08.2009

Astoņi mēneši bija nepieciešami, lai tiktu izstrādāts un valdībā atbalstīts Finanšu ministrijas (turpmāk – FM) darba grupas radītais kredītņēmēju „glābšanas plāns”. FM darba grupu vadīja „Hipotēku un zemes bankas”, nu jau bijušais vadītājs, Inesis Feiferis, tajā tika iekļauti Komercbanku asociācijas pārstāvji un ministrijas ierēdņi. Diemžēl kredītņēmēju apvienības viedokli par to, kā palīdzēt kredītņēmējiem, neieguldot valsts naudu, darba grupa uzklausīja tikai aptuveni desmit minūtes. Tā kā var uzskatīt, ka pašu „glābjamo” viedoklis, radot šo „plānu” ir tikai it kā dzirdēts.

Latvijas Kredītņēmēju apvienība (turpmāk – LAKRA) jau vairākkārt ir paudusi viedokli gan par konkrēto plānu, gan par kredītņēmēju jautājumu kopumā, tomēr šobrīd ir vērts vēlreiz iezīmēt kopainu un rezumēt būtiskāko.

Plāns vai ķeksītis?

Pašlaik nav nekādas skaidrības, par kādiem līdzekļiem un kad šis plāns varētu sākt darboties. Kā tas tiks realizēts dzīvē, kas par tā realizāciju būs atbildīgs, un pats galvenais – kāds no tā būs reālais labums visām trim iesaistītajām pusēm – kredītu ņēmējiem, kredītu devējiem un valstij.

Ja runājam par konkrēto garantiju programmu kredītņēmējiem, ir jāsaprot, ka tā nav ne „glābšanas plāns”, ne valsts dāvana, ne palīdzība – tas ir vēl viens aizdevums, parādos slīkstošajam, kurš būs 10 gadu laikā jāatmaksā valstij. Tātad pēc programmas darbības beigām (plānots 2 gadi), atjaunojoties mūsu līdzcilvēku maksātspējai, varēsim maksāt nu jau divus kredītus – kas summā atkal iedzīs kredītņēmēju maksātnespējā!

Visneskaidrākais šobrīd ir jautājums par to, kur ņemt plāna īstenošanai nepieciešamos ~32 miljonus. Tā kā valsts budžetā naudas nav pat tam, lai iedzīvotāji varētu paļauties uz to, ka ātrā palīdzība paspēs nogādāt viņus kādā rīcībspējīgā slimnīcā, nav skaidrs kura joma izrādīsies mazāk svarīga par kredītņēmējiem.

Valsts galvojumam pēc aptuvenām FM aplēsēm varētu kvalificēties 70 000 mājsaimniecību, kuru kredīts nav lielāks kā 100 000 latu, aizdevums ņemts vienīgā mājokļa iegādei un citas kredītsaistības nav lielākas par 5 000 latiem. Pieņemot, ka valsts budžetā vai kur citur atrastos 32 miljoni latu kredītņēmējiem, sadalot šo summu uz 70 000, iznāk vien nieka 457 lati uz vienu mājsaimniecību visa plāna laikā, t.i. aptuveni 19LVL mēnesī. Izskatās cerīgi!

Šķiet pietiekami gudri un tālredzīgi ir  „glābšanas plāna” autori, jo ne jau pats cilvēks varēs vērsties pie valsts pēc „palīdzības”, bet banka izvērtēs, kuri ir atbalstāmie un kuri ir nolemtie kredītņēmēji. Valsts garantija kredītam tiks piešķirta tikai pēc bankas pieteikuma un tikai pēc bankas veiktā kredīta restrukturizācijas. Tātad tās personas, kuras iegūs šo atbalstu, iegūs to nevis uz objektīviem, visiem pieejamiem nosacījumiem, bet subjektīviem kritērijiem (ja bankai vajadzēs – tad!), kas neizbēgami radīs divas nelabvēlīgas sekas. Pirmkārt, banku rīcībā būs papildus instruments kā piespiest kredītņēmēju restrukturizējot kredītu parakstīt viņam neizdevīgus līguma grozījumus. Otrkārt, ierēdņi, kuriem būs iespēja ietekmēt šos procesus un arī lobēt banku intereses, paši var būt kredītņēmēji, kurus par valsts naudu bankas varēs atbalstīt, tāpēc ir jāizvērtē arī iespējamie korupcijas riski.

Virknei kredītņēmēju (īpaši pērnā gada nogalē un vēl arvien) neizdodas vienoties ar kredītiestādi par parāda restruktururizāciju. Un nav nevienas institūcijas vai likuma, kas spētu privātu uzņēmumu (banku) piespiest restrukturizēt konkrēto kredītu. Personai neatliek nekas cits padoties vai tiesāties ar banku. Vai – uzsākt savu bankrota procedūru (protams, ja personai tam pietiek naudas). Jebkurā gadījumā, ja banka kredītu nerestrukturizē – valsts palīdzību cilvēks saņemt nevar!

Tomēr plāns ir radīts, ķeksīti var ievilkt un tā būs lieliska valdošās elites atruna, ka ir izdarīts pietiekami un, ka nekas vairāk nebūs nepieciešams. Ar šo aizsegu var tikt gremdētas visas reformas, kas reāli palīdzētu uzlabot kredītņēmēju tiesisko situāciju.

Kāpēc jārisina kredītņēmēju jautājums?

Dažāda līmeņa eksperti plašsaziņas līdzekļos ir mēģinājuši apgalvot, ka kredītņēmēju nav nemaz tik daudz, tāpēc nevajag viņu problēmu pārspīlēt. Ja ikvienu problēmu, jautājumu uzlūkojam caur daudz/maz prizmu, tad arī par Latviju piemeklējušo dižķibeli nav vērts uztraukties, jo Latvija ir diezgan maza valsts, kura kopumā dzīvo par miljonu mazāk cilvēku nekā Berlīnē vien. Ja nu tomēr ikvienu Latvijas iedzīvotāju un ikvienu sociālo grupu uzskatam par vērtību, kas ir vitāli nepieciešama tik mazas valsts un nācijas pastāvēšanai, izrādās, ka kredītņēmēju ir visai daudz. Ilustrācijai Centrālās statistikas pārvaldes dati: Latvijā vecumā no 15-74 gadiem ir 1,79 miljoni iedzīvotāju. Ekonomiski aktīvi no tiem ir tikai 1,22 miljoni. Savukārt Kredītu reģistrā ir ziņas par vairāk kā 820 000 fiziskām un 42 819 juridiskām personām. Tātad -1,22 miljoni ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un vairāk kā 820 000 kredītņēmēju! Neaizmirsīsim, ka visiem kredītu tīklā esošajiem – kredītņēmējiem, viņu galvotājiem un ķīlas devējiem – ir arī ģimenes. Tas nozīmē, ka teju 80% no visiem Latvijas iedzīvotājiem tieši vai pastarpināti ir kredītņēmēji. Ja 80% no nācijas dzīvo bailēs un neziņā par savu un savu bērnu šodienu – tad nav ko brīnīties, ka ar vien biežāk gan privātās sarunās pie kafijas, gan publiskajā telpā izskan vārdu savienojums „genocīds pret tautu”.

Otra populārākā atruna, lai nonivelētu kredītņēmēju jautājumu, ir spekulantu temats. Kredītiestāžu apelēšana pie laikus neizveidotā kredītu reģistra, kas nav ļāvis izzināt personas kredītsaistības, neiztur kritiku. Lielākoties bankas ļoti labi zināja, kam viņas izsniedza kredītus, un tolaik pašas sauca tos par uzņēmējiem. Ja nu gadījumā nezināja, tad personas īpašumsaistības un uz tām uzliktās hipotēku zīmes jau desmit gadus var noskaidrot Zemes grāmatu reģistrā. Katrā ziņā no tiem tūkstošiem cilvēku, kas ir zvanījuši, rakstījuši, nākuši uz apvienību, iepriekšminētā grupa sastāda labākajā gadījumā 3-5%. Diemžēl, piedaloties dažādās sanāksmēs, lasot un uzklausot amatpersonu un ekspertu teikto, LAKRA speciālistiem jāsecina, ka viņi vairāk runā par to, kā neaizsargāt spekulantus, nevis kā aizsargāt kredītņēmējus. Lemjot un pat Saeimā balsojot par jautājumiem, kas skar kredītņēmējus, amatpersonas savā iztēlē redz tieši šos 3-5%, un, kamēr viņi domās par to, kā spekulantiem nepadarīt dzīvi pārāk vienkāršu, viņiem nepietiks laika domāt par to, kā palīdzēt izdzīvot visiem pārējiem.

Atgriežoties pie jautājuma, vai kredītņēmēju problēmas ir lielas vai mazas – patiesībā ir pilnīgi vienalga vai problēmas ar kredītsaistību pildīšanu ir 20, 30, 50 vai 60% kredītņēmēju. Ikviens valsts iedzīvotājs tik mazā valstī ir milzīga vērtība. Ja viņu tiesiskā un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai nekas netiks darīts, tad kredītņēmēji un viņu galvotāji neizbēgami zaudēs savus ieķīlātos un visus citus īpašumus (privatizētos dzīvokļus, no vecvecākiem mantotās lauku mājas un zemi). Visiem taču ir skaidrs par kādām cenām īpašumi šobrīd tiek pārdoti izsolēs un kas viņus pērk. Un ja ar tiem nebūs gana, lai dzēstu parādu, tad arī no parādnieka un viņa galvotāju legālajiem ienākumiem tiks ieturētu 30-50%  tik ilgi, kamēr parāds būs dzēsts. Ņemot vērā to, ka kredīti tika izsniegti pat 105% apmērā no ķīlas tā brīža vērtības, ir skaidrs, ka viena cilvēka mūža būs par maz, lai atmaksātu parādu. Cilvēki, kuri visbiežāk ne savas vainas pēc, bet zaudējot darbu, zaudējot daļu ienākumu, nespēj pildīt uzņemtās saistības, zaudē ne vien visu, kas viņiem ir, bet arī tagadni un nākotni. Šie cilvēki vai nu mēģina strādāt nelegāli (nemaksājot nodokļus) tepat Latvijā vai brauc (un brauks) projām no savas valsts tik tālu, cik tiesu izpildītāja rokas nesniedzas. Šai kredītņēmēju paaudzei un viņu bērniem neviens nākamos simts gadus nevarēs iestāstīt, ka maksāt nodokļus ir labi un pareizi un ka bez viņu pienesuma valsts neizķepurosies. Valsts viņus ir atstājusi ķepurojamies paša spēkiem un tieši to viņi arī darīs.

Diskusijās internetvietnēs kredītņēmēji tiek saukti gan par „vieglprātīgiem”, gan „stulbeņiem”, kas aizņēmušies nesaprātīgas summas nerēķinoties, ka tās būs jāatdod. Neatkarīgi no tā, kādu summu cilvēks ir aizņēmies, ir būtiski saprast, ka kredītņēmējs nevarēja tā vienkārši ienākt bankā un paņemt no seifa nepieciešamo naudas summu. Domājams kompetenta bankas komisija vērtēja personas maksātspēju un naudas summu piešķīra pamatojoties uz sertificētu vērtētāju sniegto informāciju.

Ir virkne kredītņēmēju, kuriem tika izsniegti ievērojami kredīti, lai gan personas pierādāmie ienākumi jau sākotnēji bija pārāk zemi, lai šo kredītu spētu atmaksāt. Tobrīd, kredīts, kas tika nodrošināts tikai ar nekustamā īpašuma ķīlu, bija pieņemams, bet tagad, kad īpašuma vērtība ir kritusies, bankai šāds kredīts pieņemams vairs nav. Nav dzirdēts, ka kāds banku ekspertus sauktu par vieglprātīgiem vai stulbeņiem, kas izsnieguši par daudz naudas. Un patiesībā jau vienalga, kā kurš tiek saukt. Galvenais, lai tiek pieņemti lēmumi, kas kredītņēmējus un valsti spētu paglābt no parādu verdzības uz mūžu. Pretējā gadījumā nav vērts tērēt ne vienu, ne trīsdesmit divus miljonus latu kredītņēmēju „glābšanai”, ja pašos pamatos netiek mainītas kredītņēmēju izredzes sarunāties ar kredītdevējiem no līdzvērtīgām pozīcijām un ja kredītņēmējiem ar likumu bāzi netiek dota tāda pati izvēles iespēja, kāda ir bankām, – visiem spēkiem cīnīties, lai saglabātu kredītu un īpašumus, vai likumīgi zaudēt visu un arī parādus.

Kredīt(ne)dienas un kredīt(brīv)dienas

Viennozīmīgi var apgalvot, ka situācija kopš gada sākuma ir stabilizējusies – ir stabila pašplūsma – aitas, kā pašas māk, tā cīnās ar vilkiem. Daudziem, kam kredītproblēmas sākās vēl pagājušajā gadā, tiesas lēmumi par parāda piedziņu jau ir uz rokām. No mitekļiem gan lielākā daļa izlikti nav, jo kredītiestādēm visu izlikto vietā nāktos apmaksāt apkures rēķinus. Tomēr šie ļaudis dzīvo kā uz pulvera mucas – līdz ko situācija nekustamo īpašumu tirgū normalizēsies viņiem būs ne vien milzīgs parāds, bet arī tiesāšanās par izlikšanu no mājokļa.

Tiem, kuru kredītnedienas sākās šogad, lielākā cīņa ir panākt kredītbrīvdienas. Pirmās masveidīgāk piešķirtās kredītbrīvdienas beigsies rudenī, un tā kā situācija valstī kopumā un, domājams, arī indivīda dzīvē īpaši uzlabojusies nav, tad visticamāk šos ļaudis gaida nākamā cīņa par nākamajām kredītbrīvienām.

Tomēr diemžēl arī kredīta restrukturizācija nav nekāda panaceja, bet tikai īslaicīgs glābiņš ar tālejošām konsekvencēm. Ideālā variantā kredītbrīvdienas nozīmētu iespēju gūt laiku atelpai, bet pēc finansiālā stāvokļa uzlabošanās turpināt pildīt līgumsaistības uz iepriekšējiem noteikumiem. Realitātē, apvienības speciālisti vēl nav redzējuši restrukturizētu kredītu, kuram līdz ar to nebūtu pasliktināti līguma nosacījumi.

Visizplatītākais kredītlīguma pasliktinājums, kas ietilpst „kredītbrīvdienu komplektā”, ir procentu likmes paaugstināšana. Pat ja šis paaugstinājums ir neliels (kaut puse no procenta) ilgtermiņā (un hipotekārie kredīti ir ilgtermiņa) tas nozīmē ievērojamu peļņu bankai, savukārt kredītņēmējam tas nozīmē, ka pēc brīvdienām būs jāmaksā vairāk nekā viņš pašlaik nespēj maksāt.

Papildus procentu paaugstināšanai, līdz ar restrukturizāciju bankas mēģina kredītlīgumā iekļaut arī dažādus kredītņēmējam nelabvēlīgus punktus – piemēram, to, ka kredītiestāde drīkst jebkurā laikā vienpersoniski mainīt procentu likmi. Tas kredītņēmēja izredzes uz trūcīgu, bet mierīgu dzīvi samazina līdz minimumam, jo neviens bankas menedžeris šobrīd nevar apzvērēt, ka procentu paaugstinājums nebūs dubults, trīskārtējs vai seškārtīgs. Tāpat no kredītbrīvdienas alkstošiem kredītņēmējiem tiek „lūgts” piesaistīt papildus galvotājus, ķīlas un depozītus, kā arī nodrošināt, ka galvotājs savus ienākumus saņemt konkrētajā bankā.

Kas tad īsti ir kredītu restrukturizācija? Restrukturizācija ir maksājumu grafika pārkārtošana, kas nepieciešama, lai saglabātu kredītņēmēja maksātspēju. Lai nevaldītu priekšstats, ka kredītbrīvdienas ir apmaksāts atvaļinājums vai dāvana, jāpaskaidro, ka pašlaik ir izplatīti četri restrukturizācijas varianti:

1) pamatsummas maksājuma atlikšana, kas daudzos gadījumos kredītņēmējam neko nedod, jo ikmēneša maksājumā proporcija starp procentu un pamatsummas maksājumu ir 1:2 vai 1:3. Tātad ikmēneša maksājumus samazinās par trešdaļu vai ceturtdaļu, bet procentu likmei paaugstinoties, palielinās arī procentu maksājums;

2) pamatsummas un procentu maksājuma atlikšana, kas nozīmē to, ka kredītbrīvdienās nesamaksātie procenti tiek nevis norakstīti zaudējumos, bet gan pievienoti kopējam parādam. Ja ikmēneša maksājums ir 1000 lati (no kuriem 700 ir procenti un 300 – pamatsumma), tad pusgada kredītbrīvdienas kredītņēmēja aizņēmumu palielinās par 4200 (700x6=4200) latiem, un atgriežoties no kredītbrīvdienām kredītņēmējs maksā procentus jau no palielinātās parāda pamatsummas (un arī procentus no procentiem), turklāt % likme arī ir paaugstināta;

3) pamatsummas un daļas procentu maksājuma atlikšana, kas atkal nozīmē to, ka parāds, lai gan ne tik būtiski, tomēr pieaug un kredītņēmējs maksā paaugstinātus procentus no procentiem. Jāņem vērā, ka 2. un 3. variantā, banka kredītņēmējam nav fiziski izsniegusi summu par kādu pieaug parāds. Tā ir bankas izsniegta „virtuālā” nauda, kura kredītņēmējam būs jāatdod „pa īstam”.

4) pamatsummas maksājuma samazināšana pagarinot kredītlīguma termiņu. Kāda kredītiestāde šādi restrukturizēja pārdesmit tūkstošu lielu aizdevumu un pēc restrukturizācijas ikmēneša maksājums bija 200 lati – 3 no tiem bija pamatsumma, bet pārējie 197 lati bija procentu maksājums.

Ikviens no šiem variantiem nozīmē to, ka personas kredītsaistības un maksājumi palielinās, bet atmaksas nosacījumi pasliktinās.

Turklāt, kā jau minēts iepriekš, ne katram izdodas vienoties ar banku par restrukturizāciju un kredītbrīvdienām.

Ko darīt kredītņēmējiem, kas grib turpināt ķepuroties, nezaudēt īpašumu un pretendēt uz valsts palīdzību, ja viņu bankas menedžeris ir atvaļinājumā (slims, aizņemts – tipiskākās atrunas, ko dzird kredītņēmēji, kam ļoti smagnēji veicas pārrunas ar banku par kredītu restrukturizāciju)?

Savukārt kredītņēmējam, kuram nepieciešamas kredītbrīvdienas un viņš jau kļuvis par kavētāju vai tūlīt, tūlīt par tādu kļūs, neatliek nekas cits kā piekrist visam, ko no viņa prasa kredīta devējs, jo viņam vajag laiku atelpai, kad viņam netiek rēķināti soda un kavējuma procenti, un laiku pārdomām, ko darīt tālāk.

Un ko darīt tālāk, domā arī virkne „Aizkraukles Bankas” klientu, kuriem, neskatoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra lēmumu „Aizkraukles Bankas” lietā saistībā ar gada sākumā noslēgtajām papildvienošanām, tā arī nav izdevies panākt anulēšanu hipotekārā kredīta līguma termiņa maiņai no 30 uz 2 gadiem!?

Un ko darīt tiem „Hipotēku un Zemes bankas” klientiem, kuru kredītlīgumos ir nosacījums, ka reizi trijos gados banka ir tiesīga pārskatīt savu pievienoto procentu likmi un šogad šī procentu likme ir sešreiz! lielākā nekā pirms trīs gadiem?

Ārvalstu žurnālisti apvienībai bieži vaicā vai Latvijā cilvēki aizstāv savas intereses tiesā. Aizstāv. Bet tikai tie, kas spēj apmaksāt advokāta pakalpojumus. Diemžēl daudzi nespēj apmaksāt pat valsts nodevas, kas mantiskās prasībās tiek aprēķinātas procentuāli no summas, par kādu ir prasība. Piemēram, ja vēlaties tiesā strīdēties par 1000 latiem, tad nodeva būs 150 lati, ja strīds radies par 75 000, tad noveda būs gandrīz tūkstotis. Arī nemantiskās prasībās nodeva ir šī brīža ekonomiskajai situācijai nesamērīgi augsta – 50 lati. Un ja vēlaties tiesā sūdzēties par tiesu izpildītāja darbību, tad valsts nodeva ir 15 lati. Par to esam informējuši Tiesībsargu, kurš ir uzsācis pārbaudi par Civilprocesa likuma 34.panta atbilstību Satversmei, kuras 92. pants paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Ko vēlas kredītņēmējs?

Kredītņēmēmējiem nevajag valsts naudu. Kredītņēmējiem vajag valsts atbalstu un atbildīgo amatpersonu spēju pieņemt situācijai atbilstošus lēmumus un likumus. Kredītņēmējiem vajag pārliecību, ka valsts, tās amatpersonas un viss tiesiskais mehānisms darbojas tās iedzīvotāju interesēs, nevis privātu uzņēmumu – kredītiestāžu labā. Un šo pārliecību var iegūt tikai tad, ja amatpersonas stingri un noteikti (nešķirojot labajos, sliktajos) pasaka, ka katrs mūsu valsts iedzīvotājs ir vērtība, kuras intereses tiks sargātas visiem iespējamajiem līdzekļiem

To iespējams panākt tikai un vienīgi grozot likumdošanu, kas padarītu kredītiestāžu un kredītņēmēju spēka pozīcijas vienlīdzīgākas.

Daļa salīdzinoši turīgu kredītņēmēju pašlaik uzdrošinās izmantot vienīgo likumīgo iespēju – uzsākt privātpersonas maksātnespējas procesu, lai paši pārdotu visus savus īpašumus, iespēju robežās norēķinātos ar kreditoriem un tiktu atbrīvotiem no nepanesami smaga parādu sloga, kas neļauj viņiem normāli funkcionēt ne savas ģimenes, ne savas valsts labā. Pateicoties apvienības pūliņiem, šis process ir kļuvis trīs! reizes lētāks, tomēr vēl arvien tas pat personām, kurām ir tikai viens nekustamais īpašums un viens auto - izmaksā vairāk kā 6000 latu un vēl arvien tas nav pieejams bezdarbniekiem un personām, kuru alga un citi ienākumi ik mēnesi ir zem 500 latiem.  Tomēr vismaz daļa kredītņēmēju šo procesu jau izmanto, lai zaudētu visu, bet nezaudētu nākotni. Ja jūlijā kopuma tiesās tika iesniegti septiņi maksātnespējas pieteikumi, tad tikai augusta pirmajās divās dienās to bija jau astoņi. Un arī šeit jau ir vērojami zemūdens akmeņi un ir iezīmējušās tiesas un tiesneši, kas konsekventi nepieņem personu pieteikumus fiziskas personas maksātnespējas procesa ierosināšanai.

Pašlaik, ja kredītņēmējs lūdzot kredītbrīvdienas nevēlas piekrist visiem papildus bankas pieprasītajiem nosacījumiem, tad banka var lauzt līgumu un vērst piedziņu. Kredītņēmējs riskē gan ar saviem, gan galvotāja (visbiežāk pārējo ģimenes locekļu) īpašumiem un ienākumiem, savukārt konkrētajam bankas darbiniekiem un bankai kopumā nekas nemainās. Līdz ar to kredītiestādei ir visi instrumenti, lai ar kredītņēmēju runātu no spēka pozīcijām. Kamēr arī kredītņēmējam tādu nav, nekas nemainīsies un Latvijas ekonomiku nesildīs ne nodokļu maksātāju pienesums, ne bankrotējušu bijušo darba devēju veikuma pievienotā vērtība. Kamēr spēles noteikumi abām pusēm nebūs vienlīdzīgi, izredžu izkļūt no parādu verdzības nav.

Un vēl, lemjot par kredītņēmēju likteņiem, LAKRA aicina ikvienu bankas menedžeri un ikvienu valsts amatpersonu atcerēties, ka Jums tas iespējams ir tikai darbs, bet kredītņēmējiem Jūsu lēmums var būt visas dzīves vērts. Protams, var nerisināt kredītņēmēju jautājumu, ļaut, lai viņiem atņem īpašumus, pakarina kaklā parāda akmeni un līdz mūža beigām ietur trešdaļu vai pusi no viņu algām, pabalstiem, pensijām, bet nerisinot šo jautājumu ir jārēķinās, ka šie cilvēki valstij būs zuduši, un viņu nesamaksāto nodokļu, kas nepieciešami pensijām, ārstu un pedagogu algām, mūzikas skolu uzturēšanai, ne nākamgad, ne pēc pieciem, ne desmit gadiem vienkārši nebūs.

Ir jādomā, kā izkļūt no pašreizējā slazda un kaut vai klibot, bet iet uz priekšu, bet nedrīkst pieļaut, ka ar nepilnīgu likumdošanu, „glābšanas plāniem”, jauniem nodokļiem un citiem mehānismiem tiek radīts dubultslazds cilvēkiem, tautai un valstij.

Preses relīzes iesniedzēja kontaktinformācija šobrīd nav pieejama.





Atslēgvārdi: Latvijas kredītņēmēju apvienība;

Saistītās relīzes

Copyright © 2007-2018 PRCentrs.Lv